Tas, kas mūs vieno, var ne tikai dziedēt, bet arī nošķirt. 30. gadu Zviedrijas ziemeļos, Tornelvenas ielejā, Rakela velta sevi vīram Teodoram, kopienai un ticībai. Tomēr jaunā skolotāja jūtas neiederīga – viņa prot runāt zviedru valodā, kamēr pārējie cieminieki dienas aizvada meankieli mēlē. Vietējiem radikalizējoties un pretojoties zviedru valodas kundzībai, viņi meklē patiesību un mierinājumu ticībā. Teodors, pašpasludināts garīgais līderis, nolemj pārņemt reliģisku kustību, sludinot pasaules galu un radot varas vakuumu. Pamazām izolētās Rakelas personīgie uzskati un pienākumi pret vīru un draudzi tiks pārbaudīti līdz galējam punktam…

Zviedrs Blohēds radījis ziemeļniecisku versiju Šjāmalāna kulta darbam “Ciems” (2004) par noslēgtu grupu, kuru ir iespējams kontrolēt ar bailēm un manipulācijām. Filmas pamatā ir zviedru autora Bengta Pohjanena romāns “Rītausma, sarkana!” (1988), paša režisora pieredze kā mācītāja dēlam un fakti par Korpelas kultu ar Toivo Korpelu priekšgalā, kas pagājušā gadsimta 20. gados un 30. gados nodalījās no lestadiānisma, pamazām pārtopot par seksuāli uzlādētu, varu uzurpējošu un hedonistisku sektu. Roterdamas kino festivāla “Lielā ekrāna” konkursa laureātdarbs nesirgst ar pamācošu attieksmi vai vēsturiskas drāmas “standartizāciju” – līdzīgi kā fon Trīrs “Dogvilā” (2003), režisors piedāvā ekstrēmisma un populisma anatomiju par to, kā cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem var mobilizēt rīcībām, kuras paši kādreiz individuāli nosodītu.