Pauli ir akadēmiskās mūzikas brīnumbērns, kura karjeras zvaigzne atrodas pašā augstākajā punktā. Pēc nervu sabrukuma un pašnāvības mēģinājuma viņš atgriežas dzimtajā pilsētā pie vecākiem. Maldoties starp to, ko vēlas, un to, uz ko viņš nevar atbildēt, viņš sastop seno klasesbiedreni Īrisu. Viņa ierauj Pauli supranaturālisma skaņradē, atraisa interesi par dzīvi un arī par meiteni ar hologrammas suni, kā arī met izaicinājumu: kopā ar domubiedriem jādibina grupa. Pauli nodomā: tas būs skandāls kā reiz ar Stravinski un “Svētpavasari”! Beidzot Pauli jūtas dzīvs, bet kādi nodevīgi čuksti viņam noteic, ka jauniegūtās sajūtas ir īslaicīgas…

No kadra uz kadru prātā iespurdzas rindas no “The Smiths” dziesmas: “Ak, lūdzu, neved mani mājās, jo tās nav manas mājas. Tās ir viņu mājas, un es tur vairs neesmu gaidīts.” Somu mūziķa Parpeja pilnmetrāžas aktierkino debija – dadaistiska somu Džona Keidža lomā arī viņš pats –, kas ne tikai atgriež atpakaļ mājās, bet arī pie klusinātas traģēdijas, kas dzimusi no mūzikas gara. Mijoties minoriem un mažoriem, Kannu “ACID” konkursā izrādīta dramēdija turpina Dolana “Tas ir tikai pasaules gals” (2016) un kontroles limitu tēmu par sabiedrības un līdzcilvēku gaidām no jauna cilvēka, kurš ir radīts dzīvei, bet nespēj to savā ceļā satikt. Tiem skatītājiem, kuri pirmdienās izjūt melomāniju, kas trešdienas vakaros pārtop par melanholiju, bet domas par svētdienu sagādā šermuļus.