70. gadi, piepilsēta Mičiganā. Normu un uzskatu korsetes piecām Lisbonu ģimenes māsām sāk spiest arvien vairāk. Reliģiozajā ģimenē meitenes ir pieradušas pie striktas kārtības. Māte ir histēriska, par visām varītēm cenšoties nosegt meiteņu augumus un padarot tās līdzīgas, bet tēvs, matemātikas skolotājs, labprātāk runā par nesvarīgo. Kad Terēzei, Mērijai, Bonijai, Luksai un Sesilai puiši sāk pievērst uzmanību, tā nav vienīgi seksualitātes mošanās. Tas arī nav ar gaišajām, plandošajām cirtām apveltīto meiteņu spurainums pret visu iepriekš zināmo. Tā nav arī vecāku noliegšana. Varbūt pagalam aizrāvušies zēni, kuri viņas mūžam pieminēs, varēs mums izstāstīt nedaudz vairāk?

Kā teicis kinokritiķis Rodžers Īberts, nav svarīgi, kā izskatījās Lisbonu māsas – svarīgi ir, kā viņas izskatījās kaimiņu pusaudžiem. Sofijas Kopolas pilnmetrāžas debija ir viena no kanoniskākajām pieaugšanas jeb izaugsmes drāmām, kas līdz ar milēniumu ievadīja amerikāņu un eiropiešu aizrautību ar jaunu cilvēku meklējumu kino stāstiem. Ekranizējot Džefrija Jūdžinidesa romānu, Kopola piedāvā stāstnieka tēlu, kurš runā “visu mīlošo zēnu” vārdā, ēteriskam pastelim līdzīgas psiholoģiskās un ģeogrāfiskās ainavas, franču grupas “Air” melodisko hipnozi un karjeru definējošas lomas Kirstenai Danstai, Džošam Hārtnetam un daudziem citiem. Kopolas turpmāko darbu uzmanības centrā ir jaunu sieviešu pieredzes – tiesa, šajā kinodarbā mēs nereti aizmirstam, kas īsti ir vēstītājs, kura atmiņā tiek guldītas Lisbonu meitenes.