Negaidīta nāve. Pilnmēnesim kvēlojot un melna kaķa acīm gailojot, galvenais varonis, šķiet, nezina, kādā filmā ir nonācis. Atmiņas par zaudēto mīļoto un abu kopābūšanu mijas ar halucinācijām un bailēm par to, ka viņa ir atgriezusies. Viņa šķietami ir visur, un vīrietis pamazām novēršas no savas dzīves. Kad nojausma par pāragri bojā gājušās mīlestības klātbūtni šķiet īstāka par visu citu, vīrietis nonāk psihes tumšākajos labirintos. 

Nebūs pārspīlēts sakot, ka Vilks ir radījis baltiešu Stīvena Kinga un maģiskā reālisma piemēru, kurā viņš izmanto žanru, lai reflektētu par zaudējuma vērienu. Tādā kā kulta seriāla “Krēslas zonas” (1959–1964) zosādas manierē viņš brucina priekšstatus par traģēdijas reprezentāciju un musina ar drosmīgiem B filmu tropiem. Lietuviešu teātra režisora – nu jau arī kino veidotāja – debijas īsmetrāža ir smalkas kino vēstures, reģiona tonalitātes un attiecību dāvestu svinības, un kā pats noteic, viņa astoņus gadus vecā meitiņa sniedz viņam padomus.