Par Monkas mūziku savulaik sacīts, ka tā “likusi kaķiem vienam ar otru plēsties”. Nevarētu apgalvot, ka viņas ietekme uz deju, teātri, performances mākslu, skaņradi, mūzikas video un starpdisciplinārajām praksēm ir nenovērtēta, tomēr tai ir pievērsts gana maz uzmanības. Sākusi savu praksi, nākot no migrantu ģimenes, viņa sevi apliecināja vīriešu dominējošajā Ņujorkas mākslas vidē 60. gadu un 70. gadu mijā. Attīstot rīkles dziedājumu un “balss kā universālas valodas” un ziņnesības filozofiju, Monka pamazām izkaroja savu vietu un ir avangarda mākslas priesteriene vēl šobaltdien. 

Apvienojot intervijas, arhīva materiālus, animāciju un Monkai raksturīgo ekspresijas un formas neparedzamību, tapusi kustīgā attēla mozaīka mākslinieces vairāk nekā sešdesmit gadu ilgajai radošajai darbībai ar “šūnu dziesmām” un “dabas vārdā” izteikto. Bez Robertsa un Šībara portretfilmas vaininieces uz ekrāna parādās viņas domubiedri un radošie partneri Deivids Bērns, Bjorka, Filips Glāss un daudzi citi, kuri nevar iztēloties mūziku, kustību partitūras un laikmetīgo mākslu bez viņas. Filma izrādīta virknē prestižu kino festivālu – Berlinālē, Salonikos, Honkongā un citur. Dokumentējot Monkas jaunāko darbu – performanci “Indras tīkls” –, Monka tiek konfrontēta ar mirstību: vai ir jelkāds viņas darbs, kuru iespējams atkārtot bez viņas pašas klātbūtnes? Vai māksla bez sava radītāja zaudē arī savu skanējumu?