Tavs dzīvoklis iedveš satraukumu. Nē, tā šoreiz nav neiroze. Telefona zvans rada zvērīgu, asinis sažņaudzošu trauksmi. Tava tagadne nesākās vien tagad, un mazā mūzikas lādīte ieved starpstāvoklī starp dīvānu un vakardienu, bērnību un analogo kino. Kas vispār ir šī vieta, kuru es dēvēju par savām mājām? Un kas ir šī persona, kas man atgādina par mani pašu?

Japāņu filmdare Kavazoe, kuru RIGA IFF skatītāji atminas kā filozofiskā rēbusa “Gaudošana” (2023) autori, dodas formālismā iesēdināta koncepta virzienā. Uz “Super 8” lentes un digitāli uzņemtā parabola par liminālo dzīvi – mēs esam tas, kas atrodas starp vienu un otru –, suģestē ar efektīgo skaņas un efektu paleti (dubultās ekspozīcijas, pulsējošās gaismas un citi kino triki). Īsfilma – tā dziļi paklanas Derenas darbam “Pēcpusdienas tīkli” (1943), kas reflektēja par psihes un kino savienošanās punktiem – iecerēta kā pirmais darbs triloģijā ar nosaukumu “Kino mūzikai”.