Trīs ainas un epilogs. Anna filmē nejauši un jauši sastaptos vīriešus Kijivā. Viņa meklē atsaucīgos vienas nakts sakariem. Ar kameru viņa noglāsta vīriešu sejas, plecus, iegurņus un smaidus. Anna ievāc viņu telefona numurus, dokumentē un bauda tuvību. Vienu vakaru viņa pavada ar kareivi, ar kuru aplūko savu privāto arhīvu, sastopoties ar realitāti un intimitāti, kurai iepriekš bija uzgriezusi muguru.

Ar Bārbijas kodīgi rozā titru fonu un angļu baroka komponista Hernija Pērsela kompozīciju “What Power Art Thou” iesākas neredzamā Ukraina, kuru izdzīvo galvenā varone. Tā nav gluži izsaukuma meitenes dienasgrāmata, tomēr, kā piesaka režisore Panasenko, īsmetrāža piedāvā neordināru “mēs” un “viņi” sastapšanos, izmantojot erotiskās drāmas apakšžanru. Vienlaikus autore atjautīgi reflektē par armijas objektificēšanu, arhetipisko maskulinitāti, kas ir pamatā militārajai jomai un tās dzīvesveidam, un tuvības (ne)iespējamību kara laikā, metot atsauču lokus uz Deivida Vorka Grifita “Neiecietību” (1916).