Dzelzceļa sliežu, lielceļa un “Wiels” laikmetīgās mākslas centra ielenkumā atrodas nekuriene. Sākotnēji tā bija būvlaukums, kurā applūda gruntsūdeņi.  Vēlāk to transformēja 2008. gada finanšu krīze, kas paralizēja projekta būvniecību. Ģeoloģiskajiem un finansiālajiem ceļiem krustojoties, radās Vīlsa vārdā nosauktais purvs. Šis biotops ir zaļa oāzē tukšumā – mijoties sirreālajam un dabiskajam, te savu patvērumu raduši kukaiņi, putni un cilvēki. 

Unikāla dabas strēķīša diārijs, kas atgādina mājas video un kino esejas savīšanos kopā. Kā piesaka Briselē strādājošais filmas režisoru tandēms Šērmana un Kamī, filma ir par “ekosistēmu industriālā kapitālisma drupu sirdī”. Tapusi uz 16mm filmlentes, poētiskais darbs, kas pat pamāj ar roku Tarkovska Zonai no “Stalkera” (1979), atgādina par cilvēka un dabas trauslo attiecību robežu, kam nav dzelzsbetona aprises, bet gan līdzāspastāvēšanas nosacījums. Viena no filmas varonēm stāsta: “Jo tad, kad būs zemestrīce, dzīvnieki – vienalga, vai tā ir varde, suns, kaķis vai jebkas cits, pat arī spāre –, dzīvnieki varēs bēgt, bet cilvēki paliks.”