Vai mēs vēlamies zināt visu par pagātni, lai justos droši par nākotni? Edīte ir noteikusi savu dzīvi pati. Viņa sevi nedēvē par vientuļo mammu – šāda ideja viņai liek noskurināties. Spermas bankā izvēlējusies bērna tēvu, šobrīd četrdesmitgadniece audzina savu piecgadīgo dēlēnu un strādā žurnālistikā. Tomēr Edītes izvēli būt noteicējai nomaina nešpetna ziņkāre, uzzinot dēla bioloģiskā tēva identitāti. Vai narcisms iedzimst? Vai disleksija būs arī viņas bērnam? Vai varbūt nepieciešams sēklas labdari uzaicināt uz interviju, uzdodoties par sevi, proti, žurnālisti? 

Nezināšana mūs padara vājus, bet griba uzzināt liek pārkāpt robežas – tā, smalki sienot kopā komēdijas un drāmas mezgliņus, nosaka norvēģiete Askevolla. It kā ziemeļnieku humora ekrāna darbs par pašām aktuālākajām attīstīto valstu problēmām “hygge” ērtuma filozofijā, tomēr filma ir krietni niansētāka, nekā rodas pirmais iespaids par to. Atgādinot Ēstlunda ironijas virsotnes un pārspīlējuma manierē kamerai “iebraucot” aktieru tuvplānos, tā ir smalka mātbūšanas un tēvbūšanas anatomija 21. gadsimta cilvēkam; filmu kopproducējusi Latvijas studija “Mistrus Media”. Skatītājiem no ainas uz ainu tiks atgādināts par sveškaunu, lēmumiem, kurus vajadzētu pieņemt vienatnē (vai divatnē), kā arī to, kāpēc pēc pusnakts “Martini” malkošana ar bioloģisko tēvu, kurš par savu tēva “lomu” neko nezina, noved pie lielām, varbūt pat kirkegoriskām atziņām.