Garākais ceļš mājup – tas sākās ar negadījumu, kuram bija lemts iekustināt sirreāli komisku un šermuļus uzdzenošu notikumu virtenīti. Vēlā nakts stundā Ekbāls, braucot kopā ar sievu un meitu, nejauši notriec suni un sabojā auto dzinēju. Meklējot palīdzīgu roku, ģimene sastop bijušo politieslodzīto Vahidu, kurš atpazīst Ekbāla protēzes skaņu un uzdod viņu par savu kādreizējo spīdzinātāju. Vīrietis neatminas pāridarītāja seju un izskatu, tomēr atmiņa ir nepiekāpīga un rīcību priekšā teicoša. Ģimenei atgriežoties mājās, viņi nenojauš, ka nelaimīgais notikums ar nabaga suni pārvērtīs viņu visu dzīves…
Irānas kino pionieris – disidents Panahi – savā četru desmitgažu radošajā darbībā allaž atgādinājis, ka kino ir manipulācija, kas var būt vienlīdz dramatiska, cik arī komiska. Arī jaunākajā darbā, kas nule kā Kannu kino festivālā godalgots ar “Zelta palmas zaru”, viņš savieno personīgo ar politisko, vēsturisko atmiņu ar šodienu un makabrisku augsto dziesmu absurdam ar Hičkoka labākajiem paņēmieniem. Pēdējos gados veidojot filmas ierobežotos apstākļos valdības arestu un izceļošanas liegumu dēļ, savās filmās, jo īpaši nesenākajā “Bez lāčiem” (2022), Panahi rotaļājas ar pašas filmas tapšanas formu un to, kas galu galā tiek iekļauts kadrā. Filmas pamatā ir Panahi pieredze, atrodoties cietumā, un, saņemot balvu pēc 22 gadu prombūtnes Kannās, viņš sacījis, ka “šobrīd svarīgākā ir mūsu valsts un tās brīvība”.
Kuratora ceļavārdi: Irānas valdības oponents Panahi neveido filmas, lai pateiktu to, ka autoritāri režīmi ir slikti. Viņa kino asinsrite ir par ko trāpīgāku, akūtāku: ļaunums nav banāls – tam ir konkrēta seja un balss tembrs –, bet savu skatītāju viņš uzved uz negaidīta, melni dzēlīga humora asfalta.