Bohēmas apvārdotais Anatols Imermanis vēlējies, lai viņa pelnus izkaisītu Parīzes sarkano lukturu rajona ielās. Rakstnieka mirstīgās atliekas kopš aiziešanas mūžībā 90. gadu beigās tā arī nav atrodamas, bet pati vēlēšanās – nepiepildīta. Tagad Imermanis ir ieguvis savas dzīves un dzejas rindu privātdetektīvu Aleksandra Zapoļa jeb Semjona Haņina veidolā. Viņa gribas advokāts pieskarsies nemirstībai, kas aizķērusies grāmatu vākos un pie mums, mirstīgajiem. Kā teiktu pats Imermanis, tas ir īstens kriminālgabals.

Teju vai kā Šabrola filmās dzejnieks Zapoļs dodas Rīgas ielās, apzvana literātus un nonāk sirreālās, jutekliskās dzejas sasaukšanās ainās no Romēra darbiem. Šur tur iezogas Brenča gars. Tas viss ir likumsakarīgi – filmas vaininieks Imermanis ir viens no detektīva žanra aizsācējiem Latvijā. Režisora Ābeles mīlestība pret franču jauno vilni hibrīddarbā ir infekcioza – tai nepiemīt biogrāfiskās lēnprātības; mēs nekad nezinām, kādu makgafinu viņš no jauna izmetīs skatītājam. Tikmēr scenārija autors Jānis Joņevs neapelē pie Rīgas kā Mazās Parīzes – viņš ieved padomju literāro aprindu atmiņās un erotiskos, biogrāfiskos noslēpumos, par kuriem mēs tik maz zinām.