Tornim vajadzēja atrasties Parīzē vien divas desmitgades, bet šobrīd tas ir kļuvis par daļu no idejas par šo pilsētu. Ne velti teju katrā Holivudas filmā tas tika “iegleznots” kā klišeju klišeja, lai norādītu darbības atrašanās vietu. Tas slejas 300 metrus virs jūras līmeņa. 75 stāvos. Vairāk nekā desmit tūkstoši tērauda tonnu. Kad pilsētu apņem vasara, torņa smaile novirzās par astoņiem centimetriem, un šis darbs ir himna pīķim, kas caurdūris mūsu atmiņu.

Poētiskā reālisma aizrautais Klērs ieved mūs vizuālā klejojumā – filmai nav noteiktas struktūras un naratīva. Tas ir “viss, kam acs ļaujas”, apvienojot jauktā tehnikā dokumentāro novērojumu, agrīnās Eifeļa torņa projekta skices un stāvkadru animāciju. Tapusi teju 40 gadus pēc torņa pabeigšanas 1889. gadā un atklāšanas Vispasaules izstādē, filma turpina šķetināt kultūrā spēcīgi iesakņojošos apsēstību un aizrautību ar arhitektūras ikonu. Zem kājām slejas pilsēta, un to visu pa driskai, pa zaglīgam skatienam un pa nejaušam kadrējumam piesavinās kamera.