Arhitekts Lekorbizjē metis akmeņus citu Eiropas metropoļu virzienā, sakot, ka, sperot vienu soli Parīzē, “mēs atjaunojam savu spriestspēju”. Sadarbojoties ar vienu no pasaulē būtiskākajām kino atmiņas institūcijām – Francijas Sinematēku (Cinémathèque Française), kura nereti nonākusi franču jaunā viļņa kinodarbos –, RIGA IFF radījis neordināru, nepieradinātu pilsētas ekskursu un lielpilsētas simfonijas apakšžanram līdzīgu izlasi, kas izskanēs vienā seansā.

Sešās īsfilmās, kas tapušas laikā no 1928. līdz 1999. gadam, atklājas zināmākas un klusākas Parīzes apkaimes, ēku arhitektonisko formu apdziedājumi, gadalaiku mijas, cilvēkstāsti un mītrade par māksliniecisko ideju bangojošo lielpilsētu, kas var likt izjust arī badu, neiederību un aukstumu. Atlasīti aktierkino, dokumentārie un hibrīddarbi, kurus veidojuši žurnāliste Lisija Derēna, poētiskā reālisma klasiķis Renē Klērs, beļģiete Šantala Akermane un citi franču kino telpai piederīgie.

Kas kustīgajam attēlam ir šī gaismas spēļu pilsēta? Parīze ir kino dzimtene, kurā Limjēri sāka aizraut skatītājus ar tehnisko “bilžu aparātu”. Tas ir pēckara mutuļojošais kultūras un modernismā viļņojošais centrs, kurā jaunās paaudzes iebilst vecāku paaudzēm, bet iebraucēji un migranti cīnās par savu atvašu labklājību. Tikmēr vidusšķira ir gatava doties ielās, lai nepiekristu, bet tūristi nopūšas un novaid, kad ierauga zināmākās celtnes un apbūvju masīvus. Te ir arī viss, ko esam redzējuši popkultūras iztēles nabadzīgākajos pavēņos, un sešu filmu izlase metīs akmenim līdzīgu izaicinājumu zināmajam, redzētajam un iztēlotajam.

Kuratora ceļavārdi: Iespējams, visapdziedātākā un visfilmētākā lielpilsēta sešu lielmeistaru īsmetrāžās. Noklīstot no tūrisma grupas, tas būs flanērisms astoņu desmitgažu garumā ar vasaru un sniegiem, absinta reibuma tempiem un modelēm uz jumtu korēm, fotonegatīviem un atmiņām par modernisma ideāliem.