Nav nekā šausminošāka par sabiedrības kodola – ģimenes – totālu iznīcināšanu. Austriešu meistara Hanekes rituāls par baltos golfa cimdos ieautiem filozofiem un cinismu, kas sagrauj rietumu kultūras pamatus. Un tas nebūtu viņš, ja kabatā nebūtu sarkasma – pēc pirmās filmas, kas tapa Austrijā, Haneke radīja identisku šīs paša darba amerikāņu versiju.

Tēvs, māte un dēls. Atpūta pie ezera. Divi svešinieki, kuriem ir sava izpratne par realitātes atkārtošanos, “spēlēm” un izklaidi. Galu galā nav nekā aizraujošāka par kultūru, kas sevi iznīcina, ne tā? Sadistiskais vīriešu duets nakts garumā pakļauj savus upurus neaprakstāmām fiziskām un psiholoģiskām spīdzināšanām. Viņi ik pa laikam lauž “ceturto sienu”, iesaistot savā nepanesamajā izrādē un spriež par kino, kas smeļ baudu no sāpēm, un sabiedrības uzkurināto apetīti pēc zvērībām – tādām, kuras var nofilmēt, atkārtot, pārtīt, pārfilmēt, atkārtot, pārfilmēt…

Skarbs kondensāts Hanekes filozofijai par vardarbības un izklaides šauro, sārto robežu, kas Kannu kinofestivālā iemantoja skandalozas aprises. Viņš, iespējams, ir radījis vislielāko pliķi 21. gadsimta apsēstībai ar “mūžīgās atgriešanās” mītu – komerckino altāriem, uz kuriem novietoti sīkveli, prīkveli, spinofi, franšīzes un serialitāte. Pēc vairākiem gadiem savu 1997. gada darbu režisors kadrs kadrā nofilmēja atkārtoti, piesaistot aktierus Timu Rotu, Naomi Votsu un citus – viņš izspēlēja to pašu sižetu un radīja pats savas filmas rimeiku. Tas neatšķiras faktiski ne ar ko, tomēr pirmajā versijā agonijā nonāk savas paaudzes izcilākie aktieri – Suzanne Lotāra (“Baltā lente” (2009)) un Ulrihs Mīe (“Citu dzīves” (2006)).