Ziņās
Biļetes & abonementi
Mans festivāls

Tirdzniecībā nonākušas biļetes uz Kannu kinofestivālā pirmizrādīto “Bergmana sala”

Laiskas intelektuālas spēles un laulāto sāncensība uz kino vēstures lappusēs iegravētas ainavas fona. Kannu kinofestivālā tikko pirmizrādītā “Bergamana sala” brīvi spēlējas ar kultūratsaucēm, jūtu ģeometriju un aktierspēles niansēm. Biļetes uz 15. oktobra seansu klātienē un tiešsaistē – jau pārdošanā!

“Kā es varu nejusties kā neveiksminiece?” sevi ar Ingmaru Bergmanu salīdzina Krisa. Viņas kinokarjera ir tikai pašā sākumā, un viņa nespēj saprast zviedru režisora piecas laulības un deviņus bērnus. Turpretī vīrs Tonijs kļuvis par ieredzētu ārthausa režisoru, bet, viņaprāt, “Septītais zīmogs” (1957) ir pārvērtēts. Ierodoties Baltijas jūras ieskautajā Fores salā, uz kuras Bergmans dzīvojis un uzņēmis filmas, abi ķeras klāt jauno scenāriju tapināšanai. Piepeši sala ar nekaitīgajām medūzām, krastos izslietajiem kaļķakmens bluķiem jeb rauki, aitām un tūristu autobusu piedāvā jaunu scenāriju. Šķiet, Bergmans ir līdzautors: mīklaini kā spogulī.

Franču režisores Mias Hansenas-Lēves dramēdijai piemīt liega pašironija un pēcpusdienas eksistenciālisms, bet paša Bergmana (1918–2007) tēlu un kino aizrautos viņa skata kā sašķeltas, teju vai šizofreniālas būtnes. Režisorei, dodoties strādāt uz Fores salu, nācās atrasties tādā pašā apjukuma katarsē un radošajā dziedniecībā kā Vikijas Krīpsas un Tima Rota atveidotajiem varoņiem. Uz Fores salas Gotlandes ziemeļaustrumos Bergmans kopskaitā uzņēmis divus dokumentālos darbus, vienu televīzijas darbu un piecas spēlfilmas. Starp tām arī “Persona” (1966), kas, režisora vārdiem, izglābusi viņu no sevis paša dēmoniem.

Filmas šajā ierakstā