1973. gads, Padomju Savienība. Uz Krievijas un Ķīnas robežas kungfu meistaru uzbrukumā Rafaels pamatīgi cieš un zaudē savu magnetolu. Vēlāk, civiliedzīvotāja statusā, viņš ir atguvis pašcieņu – iestrādājies kā izveicīgs automehāniķis, kurš aizraujas ar kungfu un katrā diskotēkā ir labākais dejotājs (viņam līdzi nestāv pat Džimijs no “Disko dejotāja” (1982)). Drīz viņš uzzina, ka pareizticīgo baznīcas klostera mūki piekopj šo cīņas mākslu. Atsakoties no laicīgās dzīves vilinājumiem un attiecībām ar Ritu, viņš pievienojas mūkiem. Ar to filma nebeidzas – kā rietumu popdziesmās skan: cīņa ar sevi tikai sākas.

Ja nu igaunis Sarnets (RIGA IFF laureātfilma “Novembris” (2017)) vienu rītu pamodās, sajūtoties kā Tarantīno? Ja nu viņš garu seansa laikā nonāca padomju stagnācijas gados un pierobežā satika Brūsu Lī? Varbūt viņš tomēr inkarnēja sevī Angu Lī, pārnesot majestātisko bambusa meža levitējošo kaujinieku ainu uz Igauniju? Festivāla rīcībā nav informācijas par to, kas patiesībā notika, tomēr godalgotais režisors ir radījis haotiski pievilcīgu  igauņu atturībā uzlādētu kungfu filmu par homo soveticus sašķelto esību un popkultūras spēju izglābt – lai vai cik banāli tas neizklausās – nebrīva cilvēka dvēseli. Filma, kuras tapšanā iesaistīti arī Latvijas kino veidotāji (studija “White Picture”), piedāvā virkni cīņas mākslas ainu, pagalmā skraidošus pāvus, koloniālisma kodu koķetēriju, salauztu roku, liktenīgu mīlas līniju, popūrija elementus un dziļi nenopietnu kontemplāciju par dzīves absurdumu.