Kinoattēla un fotogrāfijas iedarbība ir Vima Vendersa ticība. Šo teikumu, raksturojot režisora vērienīgo, teju 60 gadu ilgušo karjeru, ir aplami rakstīt pagātnes izteiksmē. RIGA IFF piedāvā ielūkoties Jaunā vācu kino pioniera ticībā eksperimentiem viņa agrīnajā posmā – attēlu alterācijām, to derībām ar krāsu, kaprīzām saplūsmēm ar skaņu un kadrējumiem, kas iezīmē personīgus leņķus. Retais klasiķis var lepoties ar tik sakārtotu filmogrāfiju, kas ir pētīta un analizēta, izrādīta un restaurēta – pats Venderss ir rūpīgi sargājis un sniedzis iespēju visiem, arī RIGA IFF skatītājiem, redzēt viņa īsmetrāžas darbus, jo filmas ir “personīgas, nevis privātas”. 

Izlases laika posms (1967–1982) aptver Vendersa studijas Minhenē, Vācijas Federatīvajā Republikā, kad viņa darbi bija šķietami par neordināru lielajam ekrānam un par vērienīgu laikmetīgās mākslas altāriem (filmas “Šāvējs izšauj vēlreiz” (1967) un “Atgriežoties Sudraba pilsētā” (1968)). Pavediens turpinās ar viņa refleksiju par pirmo režijas pieredzi ASV, par ko liecina montāžas filma “Apvērstais leņķis: Ņujorka, 1982. gada marts” (1982). Kā epilogs Vendersa īsfilmu izlasē ieskanas viņa laikabiedru domas īsfilmā “Istaba Nr. 666” (1982), kur mazajā viesnīcas numuriņā iesoļo arī viņa vācu kolēģi, ar kuriem strādājis un bijis līdzās – Verners Hercogs un Rainers Verners Fasbinders, kurš mēnesi pēc Kannu kinofestivālā uzņemtās filmas devās mūžībā. 

Kuratora ceļavārdi: Četru miniatūru summa uzbur nepieradināta mākslinieka portretu jaunībā, kurš, līdzīgi kā paša radītais deviņgadnieces tēls “Alise pilsētās” (1974), tic tam, ka ne tikai dzīšanās pa ātrgaitas šoseju, bet arī nogriešanās no tās ir kādas neatklātas patiesības mirklis.