Lai gan bijis gana daudz strīdu par franču jaunā viļņa sākumu un tā pirmo filmu, nekad netiek apšaubīta 50. un 60. gadu mijā karjeru uzsākošo filmdaru kā laika biedru un domubiedru koncepts. Viņi kopā režisējuši, montējuši, darinājuši scenārijus, skatījušies citu filmas un atveidojuši viens otra ekrāna darbos epizodiskas lomas. 

1965. gada īsfilmu antoloģijā “Parīzes sešinieks” satiekas seši dažādi autori – celmlauzis Žans Liks Godārs, bagešu gangsterkino virtuozs Klods Šabrols, dokumentārā kino meistars Žans Rušs, prozaiskais filozofs Ēriks Romērs un citi –, izvedot cauri Parīzes cilvēkiem, vietām un lietām. Tas ir hrestomātisks īsmetrāžu kopums, kas noteikti neliks piedzīvot tā saucamo Parīzes sindromu, proti, vilšanos komercializētajā metropoles romantizācijā, tomēr nenovērsīsies no tās mitoloģijas.

Antoloģijas koncepts ir pavisam vienkāršs – sešas miniatūras ar sešām tā laika cilvēku atziņām sešās lielpilsētas vietās –, un tas šodienas acīm ir unikāls franču jaunā viļņa enerģijas, nepiekāpības un izdomas pieraksts. Tas vibrē, smīdina dažādu decibelu smieklos un liek ieraudzīt pilsētu kā audeklu, avotu vai psihoģeogrāfijas atskaites punktu.

Kuratora ceļavārdi: Fantāzijas, ar likteņa gādību norunātas satikšanās, šķērsieliņas, mīļākie, naidnieki, radinieki un viens lietussargs, kas varēja izmainīt dzīvi. Franču jaunviļnisti met savu rokrakstu ādas, ar kameru pierakstot Parīzi un tās variācijas sešās nodaļās.