“Kāpēc tu filmē?” Šādu jautājumu 1987. gadā franču dienas laikraksts “Libération” uzdeva aptuveni 700 filmdariem no visas pasaules. Atbildes bija intriģējošas. Piemēram, Džons Hjūstons piedāvāja pretjautājumu: “Kāpēc gan ne?” Šīs seansa režisori atbild vai apšauba šo pašu jautājumu.

Tu filmē, jo stāvi uz milžu pleciem un vēlies gūt labāku skatu uz pasauli, ielecot radošajā nezināmajā. Tā tas notiek filmā “Prelūdija”, kas Deivida Vorka Grifita klasisko kinodarbu  “Neiecietība” (1916) no jauna un pārsteidzoši interpretē mūsdienu naksnīgajā Kijivā. Tāpat arī filmā “Neeksistējošs kā zibspuldze”, kas ir japāņu veltījums Majas Derenas eksperimentālā kino kanonam “Pēcpusdienas tīkli” (1943).

Tu filmē, lai atmiņā atrastu fikciju, kā tas ir jaušams īsmetrāžā “Traģēdija” – trillerī, kas sastāv no mājas video montāžām. Tu filmē labu nolūku vadīts, reizēm pat attālinoties no realitātes. To mums atgādina birmiešu un irāņu varoņi filmā “Vienā vasaras dienā es dzēru burbuļtēju”. Tu filmē pēdas tam, kas vairs nav redzams – kino biļetes kā pierādījumu gadiem ilgi piedzīvotajiem sapņiem somu kinoteātrī darbā “Spokains mirklis” vai Žana Lika Godāra pēdējo cigāru pirms nāves savās mājās filmā “Darbnīca Rollē, ceļojums”. Starp citu, kad Godāram jautāja, kāpēc viņš filmē, režisors atbildēja: “Es filmēju, lai izvairītos no jautājuma kāpēc.”

Kuratora ceļavārdi: Filmas par kino veidošanu un daudzajiem personīgajiem un politiskajiem iemesliem ņemt talkā kameru, lai stāstītu patiesību un melus.