Psihiskā veselība ir būtiska, un šajos nemierīgajos laikos nekad nav par vēlu pārbaudīt savu labbūtību un lūgt palīdzību. Un arī pārliecināties, ka citiem viss ir kārtībā – mēs esam šeit, lai uzklausītu un saprastu. Gluži kā filmas “Sujips” galvenajam varonim, kurš saņem zvanu pa paškaitējuma palīdzības tālruni, kas pēkšņi kļūst ārkārtīgi personisks. Vai kā sērojošā aktrise, kura filmējusies darbā “Manala Issa, 2024. gads”, kas tapusi bombardētajā Beirūtā.

Īsfilmā “Mūsu panteoni” mums rodas kārdinājums apvaicāties par tiem, kas apvaino un uzmācas neatlaidīgam arheologam: vai gadījumā viņiem pašiem nav jārunā ar terapeitu? Neatkarīgi no tā, vai saskaramies ar seksuālo vardarbību filmā “Neliela filma par izvarošanu” vai sāpīgām bēdām Kaboverdes kopienā Portugālē filmā “Antigone jeb Sāras Benoljelas stāsts”, šīs īsfilmas aicina uz empātiju, kuras mūsdienās arvien vairāk iztrūkst.

Pašā noslēgumā – filmā “Dreifējot, dienvidi” mūsdienu Ķīnā atstumtie no dažādām vidēm atrod viens otrā mierinājumu uguņošanas laikā. Kā teicis Leonards Koens: “Visur ir plaisa. Tieši tā gaisma iekļūst iekšā.”

Kuratora ceļavārdi: Kino par psihisko veselību un to, kā un kāpēc otram sniegt palīdzīgu roku vai vismaz uzmanīgi un drosmīgi ieklausīties.