Mēs vērojam, mūs vēro. Tavs ķermenis skatās, uz tavu ķermeni skatās bezķermenis. Viss norit vienā istabā – mākslīgā intelekta intervences un oksidētu attēlu uzplaiksnījumi. Tas ir ne tikai sievietes un mašīnas dialogs, bet arī konfrontācija uz klātbūtnes un prombūtnes, cilvēciskā un mākslīgā sliekšņa, kur realitāte sabrūk un identitāte izšķīst. Vai manis nav, ja mani kāds nevēro?

Amerikāņu rakstniekam Stīvenam Kingam ir istaba Nr. 217, bet tikmēr itāļu autorei Bernardi ir 174. istaba. Kā stāsta režisore, ideja par “digitālo šausmu” īsfilmu radās no apsēstības ar “nekā nedarīšanu”: garlaicība un produktivitātes kritums kā identitātes telpa. Gada garumā viņa filmējusi sevi istabā, fiksējot, kā viņa skatās raidījumus, filmas, “YouTube”, ēdusi, raudājusi, smēķējusi. “Šajā tukšumā jutu, ka neeksistēju, ja vien kāds mani nevēro. Sevis filmēšana bija veids kā būt, eksistēt. Ķermenis, kas ir atkailināts un izolēts istabā, kļuva par pēdām, konteineru, zīmi. Es negribēju aizmirst šos brīžus: es gribēju tos uzticēt kaut kam ārpus manis paša,” Bernardi papildina.