Džoisu pāris Aleksis un Katrīna ierodas Itālijā, lai pārdotu “tēvoča Homēra” mantotu īpašumu Neapoles apkaimē. Viņš ir sarkastisks, viņa – kritiska. Atrodoties kopā, īsti nav sakāmā: lai piepildītu negribētu klusumu, abi lauleņi atsvešina viens otru ar darbu, histērijām, greizsirdības etīdēm un strīdiem “Bentley” salonā. Sevis un dzīves nogarlaikojušies, viņi Neapolē, Pompejos un Vezuva kalna piekājē piedzīvo svētsvinīgas epifānijas. Ticība brīnumainajam ir spēcīgāka par viņu apvirtušo laulību.

Par šo filmu Roberto Rosellīni galvenokārt klusējis. Intervijas viņš tikpat kā nav sniedzis. Vienā no tām 11 gadus pēc “Ceļojums uz Itāliju” iznākšanas un remdenajām atsauksmēm viņš tai piedēvējis rūgtu kamertoni: skatīties to nozīmētu negribētu kailumu. Pateicoties franču kino teorētiķu un Mārtina Skorsēzes ieguldījumam, kopā ar aktrisi un tā brīža sievu Ingrīdu Bergmani veidotās vientulības triloģijas (to vidū arī “Stromboli” (1950) un “Eiropa ‘51” (1952)) noslēdzošā daļa izkāpusi no režisora un aktrises attiecību spoguļiem. Pieticības odiseja, kurā Rosellīni individuālais stils manevrē no neoreālisma uz modernismu, bet Itālijas sakrāli piepildītā daba kļūst par integrētu, neatkarīgu varoni.