Pēc tantes nāves Pola Alkvista dodas uz Itāliju, lai apgūtu vokālu un turpinātu sekot tuvās radinieces, pasaulslavenas operdziedātajas, pēdās. Drīz viņu apbur Gregorijs Antons. Pēc laulībām pāris ierodas tajā pašā viktoriāņu laikmeta namā Londonā, kurā tika nogalināta Polas tante. Notiek neizskaidrojamais: piepeši gleznas pazūd, naktī dzirdami spocīgi soļi, bet gāzes lukturu gaismas spēji kļūst blāvākas, tad spožākas. Atrodoties uz veselā saprāta sliekšņa, Pola sāk apšaubīt pati sevi.

30. gadu beigās Holivudas klasiķis Džordžs Kjūkors (1899–1983) savā aizbildniecībā pieņēma no Zviedrijas ieradušos Ingrīdu Bergmani. Vēloties ekranizēt Patrika Hamiltona gotisko lugu, MGM producenti iebilda pret Bergmanes veselīgi zviedrisko skatu un garo augumu – nepieciešama trausla skaistule. “Ja nu galvenā varone būtu spēcīga sieviete? Tas būtu divtik interesanti: vai viņa būs spējīga cīnīties?” sacījis Kjūkors. Par Polas lomu Bergmane ieguva savu pirmo “Oskara” balvu kā labākā aktrise, bet no film noir estētikā veidotās filmas nosaukuma cēlies psiholoģijas termins “gazlaitings”. Tā ir manipulatīva rakstura rīcība, kad persona rada apstākļus tam, lai indivīds apšaubītu pats savu atmiņu, uztveri un saprātu.