Piešķirot poētiskus vizuālos vaibstus “Dekamerons” stāstiņiem no 14. gadsimta, Pazolīni mūs atgriež zaudētā, mazliet panaivā pasaulē. Viņš niekojas ar koproloģiskiem atgadījumiem, kailiem ķermeņiem, nāves tuvumu dzīvībai un fizisko komēdiju. Tie būs deviņi stāsti – deviņi dzīves pierādījumi.

Kādu laiku esam dzīvojuši kā Džovanni Bokačo romāna varoņi – sērgas laikā gremdējāmies atmiņu skavās par brīvāku, bezrūpīgāku un normas izaicinošāku dzīvi. Notraušot lappusēs rodamo augstprātību pret lumpenisko viduslaiku sabiedrību un iedzīvinot dialogus neapoliešu dialektā, Pazolīni vēlas meklēt cilvēkiem kopīgo, un tas ir ķermenis. Stoiskā vaigā Pazolīni filmā parādās kā gleznotāja Džoto māceklis, kurš ieradies Neapolē, lai gleznotu murāli. Šī ir pirmā “Dzīves triloģijas” daļa, vēlāk sekojot “Kenterberijas stāsti” (1972)  un “Arābijas naktis” (1974), bet pati filma kļuvusi par visu laiku skatītāko Pazolīni kinodarbu.