Grieķiete Mēdeja ir apveltīta ar maģiskām spējām. Viņa redz pasauli mitoloģiski – tas ir cikls, kas nekad nebeidzas un kuru var pārraut vienīgi ar dievišķu gribu. Tikmēr viņas vīrs Jāsons ir racionālists – viņa tam palīdzējusi atrast zelta aunādu, pēc vairākiem gadiem Mēdejai piedzīvojot viņa atraidījumu. Abu pasaules saduras, kur burves dusmas kā purpura mantija pārklās izkaltušo zemi. “Es saprotu, cik šaušalīgs būs nedarbs mans, bet kaislība par manu prātu stiprāka,” teic Mēdeja, viņas ienaidam topot postošam.

Pjēra Paolo Pazolīni mitoloģiskā cikla darbs Sīrijas plašumos pārpasaulīgā vērienā ļauj zaigot operdziedātajai Marijai Kallasai – savā vienīgajā kinolomā operdīva nedzied. Arī šajā filmā tiek nokaitēta spriedze starp starp mītu un racionalitāti, kas caurauž faktiski visu režisora daiļradi. Ievijot arī Itālijas politiskās telpas korupciju un sociālo kritiku par saviem līdzgaitniekiem, Pazolīni ir radījis pārlaicīgu Eiripīda lugas “Mēdeja” vizuālo poēmu, kas pārvērtē Mēdejas atriebes motīvus.