Jūlija ir veiksmīga, progresīva deputāte līdztiesību aizstāvošā partijā. Viņa vēl pirms kāda laika varētu sacīt, ka kopā ar vīru, mācītāju Matiasu, ir piepildīta, dzīvojot šķietami idillisku ģimenes dzīvi. Tomēr, uzzinot par vīra dēku ar Enni, viņa piedzīvo sabrukumu. Aicinot kā Matiasu, tā arī viņa mīļāko pie viena galda, Jūlija piedāvā vadīties pēc poliamorijas kā mīlestību pret vairākiem partneriem rokasgrāmatas ieteikumiem. Jūtoties droši jaunajā attiecību formātā, Jūlija ieskatās Z paaudzes kvīru kopienas pārstāvī Miskā un izveido paplašinātās ģimenes modeli. Viņa vēl nezina to, ka problēmas poliamorijā būtiski neatšķiras no monogāmistu nedienām…

Poliamorija ar visām tās atbildībām un carte blanche jeb izvēles brīvību ir jauns sociāls fenomens. Starptautiski veiksmīgās somu autores Vilhunenas drāma ir atbruņojoši optimistiska, scenāriski nospriegota, kas gluži nepiedāvā garām ejošu flirtu ar tēmu – to viņa risina ar vietumis neapvaldītu emocionālo atklātību. Režisores darbs “Vai man ir jārūpējas par visu” (2012) savulaik ieguva “Oskara” nomināciju kā labākā īsfilma – tā iezīmēja viņas tematiskās kino intereses: ģimenes dzīve, rutīna, partneru uzticība un jaunu sociālo līgumu slēgšana. Roterdamā un citviet izrādītā pilnmetrāža, kurā zaigo šobrīd aktuālā somu aktrise Alma Poitsi kā liberālā politiķe, tiek pāri sižeta uzstādījumam par paplašināto ģimeni un jūtu rotaļām, piedāvājot skaudrus un ironiskus komentārus par mīlestību kā, iespējams, vienlaikus vispārvērtētāko un visnenovērtētāko konceptu mūslaiku sabiedrībā.