To var ielasīt Viljama Bleika melniem dīķiem līdzīgajās dzīvā miroņa acīs – nāve ir viņā pašā. Notikumu virknes rezultātā grāmatvedis nokļūst liktenīgā mīlnieku ķildā. Gūstot lodes savainojumu tieši sirdī, tabaciņu meklējošais pirmiedzīvotājs Neviens viņam piedāvā palīdzēt pārdzimt par dzejnieku Viljamu Bleiku. Aforismu metošā Neviena vārdiem, šo stulbo, baltādaino vīrieti viņš izved cauri dzīves un nāves bezgalīgajam ciklam: stirnu un putnu lokiem, amerikāņu maršaliem un industriālisma patriarhiem, kanibālistiskiem atlīdzības medniekiem un misionāriem, kā arī zvērādu tirgoņiem. Vai viņš ir tas dzejnieks, kas savu dzeju raksta ar asinīm?

Nīla Janga sulīgie elektriskās ģitāras šmaksti, Džārmuša ilggadējā operatora Robija Millera barokālās kompozīcijas, Džonija Depa simpātijas izvilinošā autsaidera mulsums nezināmā priekšā un gurdenais temps padara šo neovesternu par hipnotisku odiseju. Paužot nepatiku pret Džona Forda bālģīmju vesterniem, to dabas un pirmiedzīvotāju pakļaušanas ideoloģiju, Džārmušs revizionisma manierē pārskata Mežonīgo Rietumu ikonogrāfiju, padarot Depa varoni par ideālu antivaroni un rotaļājoties ar dzejnieka Bleika (1757–1827) dzeju un biogrāfiju. Sākotnēji tā dēvēta par film maudit jeb “nolādēto” tās kases vārgulīgo panākumu un kritiķu pēluma dēļ – laika gaitā šī vizuālā balāde ieguvusi transcendentāla kino un, iespējams, paša labākā Džārmuša kinodarba statusu.