Edvards Munks katram nozīmē ko citu: eksistenciālists, mākslas ikona, dēmonu saraustīts talants, trīsuļojošs mīlētājs un laikmeta komentētājs. Kristiānijā, gaidot rudens izstādi, viņš izjūt kņudinošu mīlestību. Vēlāk viņš Berlīnē piesaka to, ko mākslas vēsturē dēvēs par “Munka skandālu”, pašam neticot, ka kaut kas tik nevainīgs kā glezna var radīt tādu brēku. Drīz viņš dodas uz psihiatrisko klīniku, pieņemot izšķirošu lēmumu. Okupācijas gados viņš sargā savus darbus, mēģinot saglabāt arī pašam sevi. Munks uz ekrāna nebūs viens – viņš tiks “pavairots”, tāpat kā viņa mākslas darbi. 

Gluži kā Toda Heinsa “Manis tur nav” (2007) ar daudzajām versijām par Bobu Dilanu, kurās iemiesojās tā laika spilgtākie aktieri, tā arī Dālsbakens piedāvā Munku četros konceptuālos veidolos. RIGA IFF skatītājiem pazīstamais norvēģu režisors (“Nemiera gari” (2022)), kurš Eiropas kino dēvēts par žanra kino alķīmiķi, dekonstruē biogrāfiskās filmas uzbūvi – viņš pārdroši pārģērbj un pārveido mākslinieku Munku (1863–1944) dažādos vecumos, dzimumos, posmos un estētikās. Roterdamas kinofestivāla atklāšanas filmā savīti gan Munka biogrāfiskie fakti un darba “Kliedziens” (1983) mīti, gan nacisma okupācijas laiks (1940–1945) un laikmetīgie Oslo vaibsti ar jaunuzcelto Munka muzeju, sašķeļot viņa personību dažādās freskas detaļās un minējumos.