Pusmūža režisore Džūlija kopā ar māti un viņas suni atgriežas dzimtas mājā, kur viņa aizvadījusi bērnību. Šobrīd tā ir dzestru vēju izmēzta un vienīgi dvēseļu čukstu piepildīta viesnīca. Viņas ir vienīgās klientes. Atzīmējot mātes Rozalindas dzimšanas dienu un cerot pabeigt savas filmas scenāriju, migla pamazām atklāj sevī slēpto. Abu sieviešu atmiņas saduras – ja Rozalinda piemin šo vietu ar skumjām, tad Džūlija redzējusi vien labo. Pagātne, viņām to nelūdzot, sāk izjokot tagadni.

Daži kulta režisores Hogas filmu varētu nosaukt par freidisku ķecerību, viņai attīstot iemīto ģimenes sieviešu attiecību revīzijas tēmu. Citi to sauktu par “Tildu Svintoni kvadrātā”, bet trešie par autorkino sargātā spoguļtēla metaforas virsotni. Skotu aktrise, ar kuru Hoga jau skolas gados kļuvusi par tuvu draudzeni, atveido abas galvenās lomas – meitas un mātes (aina, kurā Svintone strīdas ar sevi, ēdot salātus, ir jāredz!). Līdzīgu attiecību zīmējumu Hoga risinājusi diloģijā “Suvenīrs” (2019–2021), kurā Svintone atveidojusi māti, bet viņas pašas atvase Onora Svintone Bērna – meitu. Venēcijas kinofestivālā pirmizrādītais darbs ir glāsmains kemps un gotiska žanra laboratorija, kurā rēgainā paskatā ievīstīti citāti no britu klasiķiem, tostarp arī Stenlija Kubrika visrūpīgāk radītie.