Parastākais vīrietis dalās ar parastākajiem dzīves notikumiem. Viņš ir parasts nekustamo īpašumu mākleris, kura tēvs ir miris, bet mammas rociņu viņš parasti pietur. Viņam ir parasta gulta. Vēl viņš it kā jūtas par kaut ko vainīgs, bet īsti savu lomu tajā visā nevar saskatīt.

Andersona tableau vivant jeb dzīvo attēlu benefice, ar kuru viņš mēģināja risināt moderno eiropiešu nacistisko pagātni. Viņš sacījis: “Šī filma nerunā vienkāršā valodā par mūsu vainu 40. gados un nacistu laikmetā. Taču sabiedrībai ir tieksme atrisināt nepatīkamu jautājumu, pasakot, ka tā ir “noslēgta diskusija” un tas piederējis tādam vai citam laikmetam, tāpēc tas vairs nav aktuāli. Taču sabiedrībai nevajadzētu dot tādu iespēju!” Viņaprāt, vēsture sākusies ar Aušvicu.