Garāmslīdošā tuvība. Došanās mājup, uz darbu, pie draudzenes, iepirkt vakariņu sātu vai varbūt arī uz kino. Cauri gadalaiku mijai mēs sastopam pasažierus – viņi brauc, sēž, gaida, garlaikojas, varbūt reizēm mazāk veras pa logiem kā mazajos ekrānos, bet vienmēr sasniedz savu galapunktu. Līdzās viņiem ir kiosknieki, dārzeņu un puķu pārdevēji, sētnieki un šoferi, kuru ikdienas rituāli papildina ceļotāju kustību trajektorijas. Apdziedot sabiedriskās transporta pieturvietas kā intīmas šķērsošanas saliņas, mēs ieraugām Rīgas apkaimes negaidītā, kustīgā vizuālo rindu opusā.

Režisore Pakalniņa kopā ar ilggadējo domubiedru, operatoru Gintu Bērziņu atgriežas RIGA IFF skatēs ceturto reizi – šoreiz ar konceptuālām laika tēlu zīmēm Zolitūdē, Ziepniekkalnā, Rumbulā, Sužos, Juglā, Mežciemā un citviet. Kā piesaka filmas režisore: “Filmas forma ir kameras kustība, skatīšanās un ieraudzīšana neapstājoties – gluži kā pa autobusa, trolejbusa, tramvaja logu.” Melnbaltajā estētikā, filigrāni saskatītajās ikdienas mizancēnās veidotais darbs turpina “kameras skatiena” fokusu, kas Pakalniņas filmogrāfijā, izceļot filmas “Autobuss” (2004) un “Mājas” (2021), veido ornamentālu triloģiju – tajā sabiedriskais transports uz īsbrīdi pārtop par mūsu patvērumu. Tās ir mājas starp svešajiem, metot asprātīgu līdzības tiltu ar kinoteātri.