Ticiet vai nē, bet viņu sievām turpmākais radīja jautājumus. Malkojot kafiju un uzkožot sviestmaizi, skursteņslauķis atzīstas savam priekšniekam, ka viņš ir ne tikai gulējis ar vīrieti, bet arī izbaudījis notikušo un uzreiz par to pavēstījis sievai. Notikušajā viņš nesaredz nedz krāpšanu, ne arī ko nosodāmu. Pārsteigtajam priekšniekam arī ir kas sakāms – viņš dalās ar sapni, kurā sevi redzējis un apzinājies kā sievieti. Tālākais abu vīriešu laulībās ir ne vien uzticības līguma un partnerības pārbaude, bet arī filozofiskas sarunas par dzimumu lomām un identitāti. To esam gatavi nosargāt, darot arī to, kas tas nav.

Pazīstamajos tēmturos “parunāšanās par seksu” un “piecdesmit nokrāsas” pieredzējušais Heugerūds atradis svaigas neērtuma un patiesības dzīslas, reflektējot par mūsdienu Norvēģijas sabiedrību. Režisora topošās seksualitātes triloģijas “Sekss, mīlestība, sapņi” pirmā daļa ieskanas kā absurda drāma sociālajos konstruktos nogurušajiem – tās dialogi ir sprakšķoši un asprātīgi, mūzikas intermēdijas ir ņirdzīgā dramatismā dārdošas, bet statiskās mizascēnas – klusi humorpilnas (fināls ar skandināvu līdzīgo “Jēzus Kristus superzvaigzne” ir crème de la crème). Pārliecinoši uzšķēržot heteroseksualitāti, tās tikumus un normativitāti, Berlināles “klusais hīts”, kas saņēmis Ekumeniskās žūrijas un citas godalgas, atgriež atmiņā zviedra Ēstlunda agrīnos darbus un franču morālista Romēra asredzīgākos darbus.