Mūnijs gribētu būt misters Riplijs – mākslas, vērtslietu un identitātes zaglis ar izkoptu gaumi. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka viņš nav tik izmanīgs, kā par sevi domātu, un viņam ir sieva un bērns. Viņš dzīvo klusāko no visām vidusšķiras dzīvēm. Kopā ar vēl neizveicīgākiem pāriniekiem gaišā dienas laikā viņš apzog muzeju un paņem četras Artura Dava gleznas. Kad policija sāk Mūnijam mīt uz pēdām, viņam neatliek nekas cits kā norobežoties no zādzības. Nedaudz kautrs, antisociāls, klamzīgs kā Allena filmu varoņi un acīmredzami uzņēmies par daudz, viņš mēģina slēpt noziegumu un sāk bēguļot.

Amerikāņu klasiķe Reiharte brucina piesmēķētākos un muskuļotākos žanrus, un pasaule uz to ar apbrīnu nolūkojas. Nu ir pienācis laiks krimināldrāmai un “Oušena bandai” – zādzība uz ekrāna nekad nav izskatījusies tik neizplānota kā šajā Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā izrādītajā darbā, kur tā ir nejauša kā piemājas veikala apmeklējums. Britu spīdeklis Džošs O’Konors, grupas “Haim” dalībniece Alana Haima un citi aktieri satiekas 70. gadu Masačūsetsā, lai pārrakstītu žanru. Ja ar “Pirmo govi” (2019) Reiharte padarīja visamerikāniskāko žanru – vesternu – par piena čiepšanas sāgu, tad ar neatkarīgā kino emblēmu “Vendija un Lūsija” (2008) viņa apspēlēja varoņstāstu, kura centrā ir sieviete un suns. Tikmēr jaunākais darbs ir izcils žanra dekonstrukcijas piemērs – tas izvilinās smaidu par antivaroņa atsietajām kurpju šņorēm un Jauno Holivudu kā zeltītāko kino laikmetu.