Divas meitenes pie pilsētas sliekšņa. Viņas salst, nemitīgi smēķē un pārlasa brasēriju ēdienkartes. Devušās prom no Briseles, viņas ir gatavas iekarot Parīzi. Atkārtojot vārdus “esmu izsalkusi, man ir auksti” – tā pārtop par abu spēli –, viņas mēģina uzzināt, ko tad pilsēta var piedāvāt divām meičām ādas jakās bez graša? Lūk, cik neveikli sajaucas izdzīvošana ar sapņiem.

Devēta par mūzikla numuru, kurā neviens tā arī neiedziedas, Akermanes aktierkino īsmetrāža ir smalks šaržs par “lielās iespēju pilsētas” mitoloģiju. Turpinot moderno sieviešu izdzīvošanas tēmu, kas visspilgtāk zināma viņas darbā “Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080 Brisele” (1975) – tā “Sight&Sound” izdevumā nodēvēta par visu laiku labāko filmu –, beļģu režisore šoreiz ir formā ironiskāka. Abas varones – lomās Marija de Medeiruša no “Lubenes” (1994) un režisores iecienītā Paskāla Salkēna – izmanto sevi kā ieročus pret trūkumu un uzskata fiziskās attiecības par tikpat bezjēdzīgām kā viņu pēctece Breijā filmā “Resnule” (2001) vairāk nekā desmit gadus vēlāk.