Šeit nedrīkst melot. Hanna ir viena no ciešas kristiešu kopienas loceklēm, kura mēģina pārvarēt savu pagātni. Dānijas rietumkrastā dienām ritot vienkāršībā, solidaritātē un noslēgtībā no modernās pasaules, ticīgie izspēlē savas dzīves notikumus, lai kopīgi spoguļotu un sadziedētu traumu. “Dievs pastāv kolektīvajā zemapziņā,” nosaka viņu garīgā līdere un psiholoģe Kirstena, kura reiz bijusi draudzes vadītāja. Kad kopienai pievienojas Hannas brālis Jakobs, noslēgtās grupas pamati un iztēlotā idille pakāpeniski sagrūst, jo tajā ienāk patiesības, kas ir neērtas. Mēs taču atmiņai nevaram uzticēties, vai ne?

Pētot savas attiecības ar māsu un viņas pieredzi reliģiskā grupā, dāņu režisors Ronde radījis ķirurģiski precīzu, provokatīvu tuvplānu ticības nozīmei dāņu sabiedrībā un tabuizētu ģimenes locekļu tuvību. Ritinot sižeta pavedienus aukstasinīga psiholoģiskā trillera manierē, kas pārsteigs skatītājus, režisors rotaļājas ar tām pašām idejām, ar kurām “Šķeļot viļņus” (1996) un citi kanoniski darbi, kuros ticība dievišķajam spēj pasargāt un nolīdzināt visas sabiedriskās pretrunas. Galvenokārt darbojoties dokumentārā kino formā, Rondes darbs, kas tika izrādīts Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā, necenšas šokēt, bet gan iezīmēt robežas starp ticību un manipulāciju, ziedošanos un reizēm arī delūziju.