Četrdesmit gadus vecais fotogrāfs Pīters ir Ņujorkas mākslas aprindu un bohēmas dūzis. Viņš pazīst Sūzenu Sontāgu, Franu Lībovicu, Alenu Ginsbergu un vēl paspēj pēc brokastīm izteikt viedokli par paziņu, modeli Lorēnu Hatoni, un viņas “Elle” fotogrāfijām. Manierīgs, atklāts, metodisks, bet pāri visam viņš ir infekciozi nonšalants. Savā Īstvilidžas dzīvoklī viņš satiekas ar draudzeni Lindu, kura viņu intervē par pēdējo 24 stundu dzīves notikumiem. Abu saruna pārtop par atmiņas vingrinājumiem, kas atgādina intīmu grēksūdzi un zudušo laikmetu, par kuru liecina Pītera fotogrāfijas. Viņš piešķiļ cigareti. Ķermenis zina, kamera parāda, un sākas ceļojums laikā.

Sakss ir klusākais amerikāņu neatkarīgā kino meistars, kurš ik pēc pāris gadiem atrod veidu, kā atjautīgi izaicināt skatītāju. Berlinālē izrādītais darbs ir balstīts 1974. gada sarunā starp rakstnieci Lindu Rozenkrancu un melnbaltās fotogrāfijas lielmeistaru Pīteru Hudžāru (1934–1978). No šīs sarunas saglabājusies vienīgi transkripcija. Sakss to brīvi interpretē ar aktieriem Benu Višovu un Rebeku Holu un piedāvā dzīres visiem, kuri alkst klausīties Prusta un Džoisa rindām līdzīgās sarunās par mākslas banalitāti, smeldzi un prozaiku. Hudžārs, viena no būtiskākajiem 70. un 80. gadu Ņujorkas mākslas figūrām, kas “noraidīja darījumus ar visiem nozīmīgajiem fotogrāfijas tirgotājiem rietumos”, pietvērās neestetizētiem portretiem, pilsētvides ainavām, marginālākiem varoņiem un situācijām. Viņš dzīves laikā bija nabadzīgs, bet pēc nāves iemantoja kulta mākslinieka tēlu, par kuru tuvā draudzene Lībovica sacījusi: “Viņa personības glamūrs tik neveikli saskan ar māksliniecisko disciplīnu, ka mēģinot paturēt prātā abus vienlaikus, var apsāpēties smadzenes.”