Johanne ir iemīlējusies. Pirmo reizi. Uzlūkojot savu jauno franču valodas skolotāju, meitene aizmirstas un ienirst viņas džemperu šķiedrās, matu cirtās un iedomātajā tuvībā. Johanne, šķiet, sapņo nomodā. Vienu vakaru meitene dodas apciemot iekāroto skolotāju. Septiņpadsmitgadniece savas jūtas izklāj uz papīra un apraksta šīs attiecības. Saskatot meitenē literātes talantu, māte un vecmamma ir pārsteigtas par Johannes emocionālās pasaules atklāsmēm. Tomēr, laikam ritot, savērpjas jautājums par to, kas īsti notika starp Johanni un skolotāju? Un vai viss, ko daudzsološā rakstniece ir aprakstījusi, ir patiesība?
Subjektīvisma kino triumfs, kas pierakstīts uz ekrāna. Šī gada Berlināles galvenās balvas – “Zelta lāča” – laureātdarbs ieved Heugerūda mūsdienu mīlestības triloģijas noslēgumā. Godalgotais norvēģu autors neizmanto klišejas un apakšžanra piedevas, lai ievestu pirmajās attiecībās – viņš nemainīgi skatītāju provocē ar tiešumu, sociālajiem tabu un to, vai tas, ko redzam uz ekrāna, patiesībā notika? Vai arī mēs vēlamies, lai tas notiktu? Formā spēcīgajam darbam vizuāli piemīt oneiriska jeb sapņa kvalitāte: Oslo laternas mirguļo, dzīvokļu logi atgādina toņos siltas klasicisma glezniņas, bet pašas varones – jo īpaši norvēģiete Ella Overbija – šķietami ir dzīvojušas kopš Virdžīnijas Vulfas laikiem un stāsta šo stāstu jau kopš mēs sevi atminamies.
“Sapņi” ir Heugerūda triloģijas pēdējā daļa – tā seko filmām “Sekss” (2024) un “Mīlestība” (2024), kura arī ir iekļauta šī gada RIGA IFF programmā.
Kuratora ceļavārdi: Teju neticami, cik meistarīgi Heugerūds ir spējis radīt tik tipiskas un reizē patiesas femīnās telpas un to iemītnieces. Ja nu kādam filmdarim ir izdevies nemanītam iekļūt sieviešu domtelpā un tur uzkavēties, klausoties aizraujošā sapņa-īstenības adījumā, tad tas ir Heugerūds.