Mātes un meitas ikdienas rituāli. Slavka, kura sirgst no bezmiega, rūpējas par māti Milušu. Matu izsukāšana, krāsns iekurināšana, steberēšana ārā no gultas un brokastis, kurās nazītis nošķind gar keramikas šķīvi. Darbnīcā, kurā reiz rosījies vīrs, Slavka izjūt nepārejošu smagumu, jo nav ne čalu, ne arī nejauša trokšņa. Viss notiek atkal un melanholiskā ritumā, tomēr abu kopābūšanā rodams neaprakstāms maigums.

Pēc vectēva nāves Bujisičs izjutis pārmaiņas viņa un vecmātes Slavkas, dokumentārās īsfilmas varones, attiecībās. Par zaudējumu viņi īsti nekad nav runājuši, tomēr emocionālā pasaule spoguļojas kārtībā un rutīnā, ko Slavka ir radījusi un kuru dzīvo dienu no dienas. Spēcīgs novērojumā balstīts kino, kas ir konstrastlente brāļu Meizlu emblēmdarbam “Pelēkie dārzi” (1975) par māti un meitu – šis darbs kā maigas rokas apvij varones, paužot rūpestību. Bujisičs studējis kino, medijus un režiju, un šī dokumentārā īsfilma tapusi maģistrantūras laikā Montenegro Universitātes Dramatiskās mākslas fakultātē Cetinjē.