13 gadu vecumā Bernardu no tēva dāvanā saņēma kameru, kuru viņš ņem sev visur līdzi. Arī tad, kad ar tēvu un viņa draudzeni Laisu dodas ziemas brīvdienās uz lauku namiņu, viņš dokumentē visu, ko redz un domā. Tēva draudzenēm mainoties kā gadalaikiem, viņa uzvedībai topot arvien noslēpumainākai un krītot aizdomu ēnai uz viņa neuzticību Laisai, kas Bernardo ir kļuvusi tuva, tiek kaldināts atriebes prāts…

Grieķu traģēdija video ērā, un tā dzimst mūsu acu priekšā. Vai arī varbūt paša režisora, brazīlieša Zanotas prātā, izmantojot pusaudža vecumā filmētos video materiālus un no jauna reflektējot par savām attiecībām ar tēvu un pamāti? Apspēlējot antīkās traģēdijas formu, priekšnojautas un katarses idejas, tapusi metafikcija par pagātni, kuru ir iespējams šodienā pārinterpretēt un montēt no jauna. Tā ir sinefilu dekonstruēta “Kritiena anatomija” (2023) – tā trillera manierē aizsauc medija dualitātē un izaicina spriedzes pilnākos noziegumu izmeklēšanas seriālus.