Cilvēks nevēlas redzēt savu patieso skatu – viņš vēlas idealizēt. Tā, izrādot savu fotoarhīvu un mūža darbu, nosaka nepieradināmais Juris Kalniņš. Viņš teju visu dzīvi dokumentējis māksliniekus, laikmetu un vienkāršļaudis. Šobrīd viņš ir aizrāvies ar dronu uzņemtām fotogrāfijām. Iemantojis visuredzošās acs varu, filmas varonis atgriežas pie sava tēva kapavietas, lai raktu kapu…

Ar pietāti un niansētību Kalniņš, kurš savulaiku studējis socioloģiju, pievēršas sava tēva portretam kino formātā. No ainas uz ainu, attālinoties no priekšstatiem par biogrāfisko filmu standartiem un štampiem, tapusi kontekstuāla un intīma kolāža par dzīvi, dzimtas vēsturi, pretošanos padomju okupācijas gados un vien izdungojamām atmiņām. Tā met lokus ar karu Ukrainā – sadzied piedzīvoto kopā.