Ja esi irāņu režisors, tu nonāksi festivālos. Ja tu mjanmiešu režisors, tu, visticamāk, arī būsi festivālu apritē. Nav nozīmes tam, cik laba ir tava filma. Divi režisori spriež par savām priekšrocībām un cinismu, nodarbojoties ar tīras sirdsapziņas saglabāšanu. Abi spriež: vai es gūstu uzmanību darba dēļ vai tamdēļ, kāda ir manas valsts politiskā situācija? Kā tu sevi redzi: kā mākslinieku vai politisko aktīvistu? Vai tas ir iespēju safari, kuru kāds vēl atļaujas saukt par kino nozari?

Visticamāk, šo filmu pats irānis Panahi izraudzītos kādam festivālam. Divu draugu – Sana, birmiešu kino veidotāja, un vārdā nenosaukta irāņa – saruna sviež ideju un paradoksu granātas. Grūti atbildēt uz jautājumu, kas rada vērienīgākas smieklu šaltis: fakts, ka Sans svētā mierā dzer burbuļtēju Svētās sirds bazilikas piekājē, Monmartrā, vai tas, ka viņa filma, kas komentē festivālu dežūrēšanu pie politiskajiem notikumiem, ir nonākusi vēl vienā festivālā? Kamēr šī filma, iespējams, tiek izraudzīta vēl kādam citam festivālam, abi draugi atgādina, ka viņu dzimtenes ir liesmās.