Ar Kannu “Īpašā skatiena” galveno balvu godalgotā austriešu režisores Volneres drāma cieši apskauj zaudējumu un dzīvi pēc traģēdijas. Kļūstot par vienu no delikātākajiem kino notikumiem šogad, autore meistarīgi tulko uz ekrāna subjektīvismu un tā “aklās zonas”. Mūsu prāts un atmiņa nedarbojas secīgi, un hronoloģija pārtop mirkļu diapozitīvos.

Berlīne, dzīve pirms un pēc. Māte Ella dzīvo kopā ar pusaugu meitu Džesiju un jaunāko meitiņu Melli. Traģisks notikums saved ģimeni un vecākās meitas puisi Luksu ciešāk. Cīnoties ar vainas apziņu un piedošanu, viņi dodas ceļojumā uz Tenerifi, kas nekad nenotika. Saules mirdzumā pagātne un tagadne klusi sāk pārklāties – sarunas, neizspēlētās videospēles, strīdi, vietas un objekti nemitīgi atgriež klātbūtni…

Traģēdija, kuru varēja novērst, un kino kā afektu meditācija, ko iedvesmojusi Skīteres Deivisas dziesma “The End of the World”. Kļūstot par vienu no apspriestākajiem darbiem šogad, pieredzējusī Volnere izvairās no sentimentālas estetizācijas, tā vietā piedāvājot melanholisku meditāciju. Filmas centrālais tēls ir saule, kas atsakās norietēt – tēlaina plaisa realitātē, kas padara redzamu nepanesamo domu: kā pēc tam pasaule drīkst turpināt griezties? Režisore iepriekš ir pētījusi zaudējumu (filma “Grūtības ar piedzimšanu” (2020)), turpretī jaunākajā darbā viņa pludina realitātes uztveri ar sirreālo, normalitātes performēšanu ar vecāku un bērnu attiecībām, nostājoties līdzās “Pēc saules” (2022) – tās operators arī bija talantīgais Gregorijs Oke. Klusa, inteliģenta un emocionāli intensīva kino valoda, kas preparē sēru psiholoģiju un liek sajust (ne)notiekošo, nevis to izskaidrot.