Dānis Vindings Refns ir klišeju, stereotipu, žanra zemapziņas, mačisma un citātu hameleons – viņa rokās putekļiem klāts standarts kļūst par autorību, kas tricina labas gaumes plauktiņus. “Dīleris” triloģijas pirmā daļa ir tumšo dvēseļu garākās dienas un naktis Kopenhāgenā, kur pirmo reizi uzmirdz aktieris Madss Mikelsens.

Šis nav dīlera Frenka “pēdējais darbiņš” – šis ir stāsts par viņa parādu serbu mafijai. To, kā izdzīvot. Kopā ar partneri Toniju viņš tirgojas, šņauc, lieto, dzīro – viņi ir tik tuvi draugi, ka šķiet gandrīz kā mīļākie, kuri spēj pabeigt viens otra teikumus. Frenks nav pulverīšu un tabletīšu nozares virsotnē, tomēr viņš mēģina nodzīvot dienu. Kad narkotiku barons Milo viņam iedod ekskluzīvu preci ar tūlītēju apmaksu, Frenks saprot, ka viņam ir jāatrod veids, kā atmaksāt Milo, ja viņš vēlas dzīvot vēl vienu dienu.

Refns ir Kopenhāgenas kovbojs, kurš, strādājot kopā ar aktieriem Raienu Goslingu, Tomu Hārdiju, un Čārlzu Meltonu, savā evolucionējošā filmogrāfijā pievērsies melanholiskajiem mačo atriebējiem. Tiem, kuru asaras mijas ar lodēm. Tas pats ir sakāms par viņa debijas darbu – hiperreālo narkomafijas drāmu, kas piedzīvojusi turpinājumus 2004. un 2005. gadā. Šerpajā mūļu, dīleru un sīknoziedznieku portretējumā – tajā ir greznas atsauces uz Pontekorvo “Cīņa par Alžīru” (1966) – pirmo reizi uz ekrāna filmējies Madss Mikelsens, bet līdzās viņam ir klasiķi Kims Bodnija un Zlatko Buričs. Triloģija tiek uzskatīta par Eiropas kino ekstrēmisma zenītu – vienu no būtiskākajiem krimināldrāmas piemēriem 90. gadu un milēniuma mijā –, un kopš tā laika Refns ir žanra dekadences kroņprincis.