Zudušais laikmets, kas nejauši atrasts un izplests ekrāna valodā. Kustīgo un nekustīgo attēlu poēma, kurā kino klasiķe Pakalniņa ieved pusgadsimta senā Latvijas pagātnē – tajā kāds anonīms fotogrāfs fiksē cilvēkus, lietas un vietas. Un domā par kaķi.

Atskaites punkts ir eksponēti negatīvi, kuru īpašnieki ir Antons un viņa dēls Raitis. Tēvs ir savās domās, piemin sen neredzēto kaķi un ar kameru tver kaimiņus, pazudušo sivēnu, rūpestības saimniecībā un pārgājiens uz jūru. Laiks virpuļo, un dzīve ieved pilsētā. Pats laiks ir fotofilmiņa – tās kadri virknējas dubultās un trīskāršās ekspozīcijās un ļauj ienākt dubultniekiem no šodienas. Dzimst  savpatns dialogs starp mūsdienām un pagājušo – instagramējamas, vien caur attēliem reālas pasaules, kurās skatiens ir medijs.

Melnbaltās filmas sākumā redzamais baltais polietilēna maisiņš ir Pakalniņas hibrīddarba sākums – tajā atradušās filmiņas ar kāda autora fotouzņēmumiem, kas tapuši laikā no 1968. līdz 1978. gadam. Operatoram Gintam Bērziņam skenējot atrastos negatīvus – kādu kundzi ar ziediem un kaimiņu ar pudelēm, kurš rāpjas pāri sētai –, režisore nolēmusi veidot filmu. Mardelplatas Starptautiskajā kinofestivālā Argentīnā starptautisko pirmizrādi piedzīvojušais darbs ir laika patinas, skaņu un krāsu izsaukšanas rituāls – tas apļo kustībā, atmiņās, piederībā un kino formas iespējās. Franču avangarda kino meistars Kriss Mārkers atļautos piemetināt, ka tā ir domāšana filmā caur filmu.