Poētiskajā vēstures un šodienas audeklā kino un teātra režisors Krilovs sapludina personīgo ar politisko. Inscenējot vēsturi un veidojot mākslinieka Raimonda Staprāna portretu, tiek uzdots jautājums: kāda ir mākslinieka atbildība pie vēstures priekškara? 

Baltijas jūras krastā slejas neliels, sarkans šķūnis. Tā ir latviešu trimdas mākslinieka Raimonda Staprāna, dēvēta par reālisma ekspresionistu, metafora. Šķūnis ieguvis reālas aprises – tas pārtop par vēsturisku laboratoriju ne tikai Latvijas un Eiropas vēstures notikumiem, bet arī atskaites punktu spilgta, sīksta un nepieradināta mākslinieka dzīvesgājumam. Līdztekus mijas Sanfrancisko kolorīts, Latvijas palete, pagātne, tagadne, aktierkino un arī dokumentārās faktūras.

Krilovs ir inscenētā dokumentārā kino meistars, kurš veidojis tādus hrestomātiskus darbus kā “Klucis. Nepareizais latvietis” (2008) un “Uz spēles Latvija” (2014). Autora interešu lokā allaž bijis personīgās atbildības jēdziens un cilvēki, kuru dzīvesgājums saasina jautājumus par laikmetu. Par jaunākās dokumentārās filmas varoni kļuvis Staprāns, kurš padomju varas okupācijas sākumā bēdzis no dzimtenes un devies uz ASV, kļuvis par novērtētu mākslinieku un rakstījis lugas par Latvijas vēsturi. Kā Krilovu, tā arī Staprānu vieno interese par vēsturiskām personībām, un likumsakarīgi filmā šie varoņi – viņus atveido aktieri Imants Strads, Kaspars Zvīgulis un citi – atdzīvojas un uzdod jautājumus savam autoram. Filma atklāj Staprānu ne tikai kā domātāju un gleznotāju, bet arī dramaturgu – tādu, kam ir asredzīga un filozofiska interese par Latviju, dzīvojot otrpus okeānam.

Staprāna (1926–2026) simtgades gadā noris vairāki notikumi, kas atklāj viņa daiļradi, personību un dzīvi. Nesen kā klajā ir iznākusi grāmata “46 epizodes ar un bez ironijas” un Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, ir skatāma izstāde “Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra”.