Gaisma, materiāls un klusums. Zviedru arhitekta Sigurda Leverenca (1885–1975) projektos mājo majestātisks, ar klints apņēmību izpleties miers un pārlaicība. Unikālais portretējums tika pirmizrādīts arhitekta projektētajā Svētā Marka baznīcā Tempo Dokumentārajā kinofestivālā. Plūstot paša Leverenca balsij, filmā tā saplūst ar ķieģeļu mūriem, betonu un laika materialitātēm.

Viens no starptautiski zināmākajiem un novērtētākajiem skandināvu arhitektiem bija enigma. Leverencs bija noslēgts cilvēks, kurš kā Brands nodevās idejām, bet tās nekad neapcerēja. Viņš reti rakstīja vai pasniedza lekcijas. Nodzīvojis laulībā ar sievu Edīti 60 gadus, bet nerunāja par to. Arhitekts izzuda savos darbos – tīrās formās un optiskās struktūrās, no kuriem zināmākie projekti ir Svētā Marka baznīca Stokholmā un Meža kapsēta galvaspilsētas nomalē, kas tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem ainavu arhitektūras paraugiem. Un tad nāk kino – idejas iegūst viņa tembru.

Pirms vairākiem gadiem kādā Lundas sakņu pagrabā tika atrastas 16 mm filmlentes un audio ieraksti ar Leverencu vecumdienās, un šie arhīva materiāli kalpo par dokumentārās filmas pamatu. Izmantojot arhitekta Bernta Nīberga intervijas, kas tapa 60. un 70. gados, Blūmes dokumentārais darbs nemistificē Leverencu, bet gan piešķir viņa redzējumam zemsvītras piebildes: par laikmetu, cilvēkiem un radošo liesmu, kas liek gribai pārtapt cietākai par kramu. Mantojumā Leverencs atstājis simtiem ierosmju: mēbeles, izstāžu iekārtojumus un dizainus, grafiskās identitātes, afišas, lampas, durvju rokturus un kapu pieminekļus, cenšoties kontrolēt katru projekta detaļu. Par viņu mēdz sacīt, ka Leverencs bija cilvēks, kas stāvēja “nedaudz ieslīpi pret pasauli”.