Dēvēts par franču Hičkoku, Šabrols ir minimālisma trilleru maestro. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš pēckara Eiropas kino pētīja nevis ārējās šausmas, bet gan tā laika iekšējās pretrunas, saburzītās psihes un sociālo plankumainību. Neordinārajā sērijveida slepkavas portretējumā nav ne miņas no cinisma – Šabrols ir cilvēka dabas inženieris, kas spriedzi būvē no acīmredzamā.

Viņi satikās kāzās. Nomaļas pilsētiņas sabiedrībā skolotāja Helēna ir iebraucēja, un par viņas pilsētnieciskajiem untumiem un dzelteno “Citroën” vāģi Popols pasmaida. Viņš savukārt ir vientuļš, inteliģents pusmūža miesnieks, kurš pazīst visus. Starp Helēnu un Popolu izveidojas platoniska draudzība, kas dienu no dienas ir piepildīta ar ikdienišķiem rituāliem. Starp abiem it kā nekas nenotiek, bet līdzās viņiem viena pēc otras tiek nonāvētas sievietes. Un negaidīti Helēna izmeklēšanā ir iesaistīta vairāk, nekā viņa bija domājusi.

Šabrola zinātāji pateiks: viņa filmās pirmais un pēdējais kadrs allaž ir ar upi, kā arī vismaz vienu reizi kāds no varoņiem ieturēs maltīti. Šis darbs nav izņēmums. Tomēr pretēji 21. gadsimta vizuālajam sadismam, Šabrolu interesē cilvēciskās šausmas, un filmā viss ir šķietami skaidrs: nomestās šķiltavas, aizdomīgi pazīstamās slepkavību vietas, anatomijas pārzināšana, alibi trūkums. Skatītāju spriedzes stāvoklī notur tas, cik precīzi autors tin ap spoli Stefanas Odrānas un Žana Janna atveidotos vienpašus, attālinoties no banālās “upura” un “varmākas” shēmas. Lai vai cik baismīgi tas sižeta kontekstā neizklausītos, tie ir divi cilvēki, kuri viens otra klātbūtnē var būt viņi paši.