Skābēti gurķi, salda tēja, zemenes un smaids. Tā mūs sagaida režisores vecmamma Aina – 88 gadus jauna seniore. Veselība un zāles – tās viņa dēvē par “narkotiks” – kļuvušas par neatņemamām ikdienas sastāvdaļām, tomēr Ainas skats uz dzīvi ir pārsteidzoši viegls: tajā netrūkst ne sapratnes, ne humora, ne spējas pasmaidīt par sevi un pasauli. Viņas raksturu atklāj piecas frāzes, ko viņa visbiežāk lieto ikdienā. Piecas mazas atslēgas ceļā uz vareni nodzīvotu dzīvi.

Ozoliņa savu vecmammu vēro ar siltu, intīmu skatienu, ļaujot abu sarunās, klusumā un kopābūšanā ar kameru piedzimt pilnasinīgam portretam, kurā personiskais kļūst universāls. Režisore strādā ar analogo fotogrāfiju un filmu, un arī šo īsfilmu uzņēmusi uz 16 mm lentes. Viņas interese par materiālu un attēla fizisko klātbūtni veidojusies, studējot laikmetīgo fotogrāfiju un eksperimentālo kino, kā arī darbojoties “Baltic Analog Lab”. Glāsmainā portretfilma ir personisks režisores mēģinājums nevis apturēt laiku, bet paskatīties tam acīs – ar gurķi vienā rokā, saldu tēju otrā un smaidu, kas vēl nekur negrasās pazust. 2024. gadā RIGA IFF konkursā izrādīja Ozoliņas īsfilmu “Meklējot”, bet jaunākais darbs tika prezentēts SHORT RIGA Test Screenings.