Mazāk izgaismota nodaļa neoreālista Roberto Rosellīni un aktrises Ingrīdas Bergmanes dzīvēs. RIGA IFF tuvie itāļu režisori De Laurentiisa, Masara un Bruneti pēc “Es piedzimu Rosellīni” (2020) atgriežas pie Rosellīni un Bergmanu dinastijas, verot priekškaru uz notikumiem 50. gadu vidū ietekmīgajā kino savienībā. Intīmais darbs šogad saņēmis itāļu “Oskaru” – Dāvida di Donatello balvu – kā labākā dokumentārā pilnmetrāžas filma.

50. gados Rosellīni-Bergmanu ģimene saskaras ar vietējo nicinājumu, preses fascināciju, finansiālām grūtībām un pārmaiņām nozarē. Režisora laulība ar Holivudas aktrisi Bergmani tika dēvēta par lielāko pēckara tabloīdu skandālu – viņa bija precējusies zviedriete, kuru apbrīnoja Hičkoks, bet viņš bija Musolīni režīma seku balss uz ekrāna. Viņu sadarbībā tapa piecas filmas, kuras itāļu sabiedrība nepieņēma. Karjeras krīzes laikā Indijas premjerministrs aicināja Rosellīni veidot dokumentāro filmu par indiešu sabiedrību, tikmēr Holivuda vēlējās, lai Bergmane atgrieztos ASV. Abi pieņem aicinājumus, tomēr izvēlētais ceļš ir atdzimšanas odiseja – sāpīga, ar koferī sagāztiem 100 kilogramiem spageti, un transformējoša.

1956. gadā Rosellīni jau ir radījis savu zelta kanonu – “Roma – atvērta pilsēta” (1945) un “Paisa” (1946), savukārt kliedziena aina ar aktrisi Annu Manjāni ir kino vēstures gravīra. Viņa slava ir nedaudz paputējusi, bet “migrantu filmas”, kā viņa un Bergmanes darbus dēvēja Itālijā, bija kases un kritikas indevēm nolemtas. Režisoru trijotnes De Laurentiisas, Masaras un Bruneti izvēlētais esejas stils atklāj režisora un aktrises laulību pirmajā personā – viņu vēstules aizkadrā ierunājuši aktieri Kaša Smutņaka un Serdžio Kastelito. Filmas fokusā ir pārmaiņas un to sāpīgais raksturs, jo īpaši, kad Rosellīni četrdaļīgās televīzijas filmas “Indija: Dzimtene” (1959) tapšanas laikā ieskatās scenāristē Sonali Senrojā Dasguptā, viņa kolēģa un režisora Harisadana Dasgupta sievā, bet Bergmane atgūst savu identitāti.