Atblāzmas no “Dogma 95”, nervus kutinoši sižeta serpentīni un ģimenes noslēpumi – tie ir Karlovi Varu Starptautiskajā kinofestivālā ar labākās režijas un žūrijas specbalvu godalgotās dāņa Mengela dramēdijas atslēgvārdi. Tuvinieku kopāsanākšana, kuras rāmumu izjauc ekrāna granddāma Trīna Dirholma, pārtop par negribētu terapiju.

Tai vajadzēja būt mierīgai ģimenes satikšanās reizei piejūras viesnīcā. Karls ar sievu Emīliju vēlējās sapulcēt tuvākos cilvēkus, lai paziņotu sava jaundzimušā vārdu, taču negaidīja pēc daudziem gadiem satikt savu māti Vībeki. Dēls un māte nav runājuši gadiem ilgi, taču māsa Rike uztur ciešas attiecības ar impulsīvo Vībeki. Neērti tosti, pārgriezti skatieni, paranoja, peldes baseinā, un ir pagājusi tikai stunda. Ģimenei atkal pavadot laiku kopā, Karla dzīve, kādu viņš ir vēlējies, zaudē savu fasādi, un acīmredzamāk kļūst, ka viss zem tās jau sen ir saplaisājis.

Mengela pilnmetrāžas debija ir neērta, melna un reizē pārsteidzoši cilvēcīga komēdija par ģimeni, vainu un nespēju piedot. Triceklīgā kamera, invazīvie tuvplāni un spriedze, kas pieaug līdz ar katru pieklājīgo smaidu ar porcelāna plāksnītēm, piešķir filmai dokumentāru nervu un atsauc atmiņā citu dāņu meistaru darbus. Tas nav tikai nežēlīgs ģimenes psihodrāmas vingrinājums – aiz groteskā un absurdi smieklīgā slāņa pamazām atklājas ārkārtīgi humāna vēlme pēc atzinības, tuvības un piedošanas. Vībekes lomā – viena no Dānijas spilgtākajām aktrisēm Dirholma –, kuras varone nav ne upure, nedz arī ļaundare, un tieši šajā morālajā muklājā slēpjas filmas lielākais spēks.